Beidzot, jau sen bija laiks. Shodien pa iistam uzsniga un arii tika pazinjots, ka diena briiva. No riita devos veelreiz paguleet, ceelos uz vienpadsmitiem, eedu un slaaju iekshaa mezhaa. Uzceelu savu shiigada pirmo sniegaviiru un aizstaigaaju liidz ragam. Liidz vietai, kur taalaak tikai juura, padaudz niedrees un redz liicha otru pusi. Devos sniegaa, vienvaardsakot. Un veerot to briedi, kas te apkart blandaas. Briedi neredzeeju, svaigas peedas gan. Bet tas mezha klusums ir kas vienreizeejs. Un piesnidzis mezhs no iekshas izskataas daudz mazaaks.

Atgriezhos un chaliishi prasa:

-Eu, kur tu biji?

-Mezhaa, inventaaru testeeju.

-Kas, ko?

-Nu apavu slodzee dzinu.

-Blje, runaa pa latviski!

-Ka tevi jupis!

Paarbaudiju savus jaunos goreteksus! Ja teiktu, ka biju pastaigaaties, tad tak neizklausaas tik jaudiigi!

-/purpinaashana zem deguna/

Bet vai es jums, beerni, esmu staastijis, cik biistama var buut staigaashana pa apsnigushaam klintiim? Cik viegli var nejaushi iebaazt kaaju apsnigushaa plaisaa, vai neredzot uzkaapt kaadam valjeejam akmenim. Pieljaujot taadu kljuudu, potiites luuzt kaa seerkocinji. Vai esmu teicis, cik slidenas ir klintis uudens malaa? aaa... esmu? nu tad pakluseeshu.

Bet maamulja pa telefonu teica, ka kriize/nabadziibas deelj jau neies lepnumu zaudeet. Jaaiet jauna kleita pirkt, sveetku balles tak tuvojas. Eu, es ar gribu uz balli!

Bet riit ar Madi vajadzeetu uz konci aiztest. Kursh no jums iedos mashiinu?