Mūzika:

VH1

28 sekundes veelaak....

Nee shis staasts nebuus par kaadu shusmenes siikvelu, vai kaarteejo dalju. Shis ir par ACG. Un bija jau jaapublicee, iespeejams, pirmdien.

Well, ļoti iepriecināja ziņa no vecākiem, ka viņi gatavojas mani gan aizvest uz Siguldu, gan atbalstīt mačos. Biju lepns. Tā nu arī iepriekšējā vakarā pamatīgi pielicies ar maltās gaļas mērci un pirmssacīkšu rītā sastūmis māgā makaronus ar sieru, devāmies ceļā. Laiks patīkamas pārmaiņas bija sagatavojis - visu nedēļu bija bezcerīgi lijis, bet šodien spoža saulīte. Lieki gan piebilst, ka gulējis biju slikti. Galu galā, ne katru dienu tev gadās pirmo reizi mūžā skriet pusmaratonu.
Ierodos un uzreiz jau sāku salt stāvot rindā (rinda varētu būt viens no dienas atslēgvārdiem). Lielākā rinda uz reģistrēšanos ir 11km distancei, bet to es uzzinu tikai pēc apm. 15 rindā pavadītām minūtēm. Saņemu savu numuru un atrodu arī draugus. Pēc kopīgas apspriedes un pirmajiem iesildīšanās soļiem, tomēr pakļaujos kolēģu viedoklim, ka skriet vieglajā flīsa džemperī tomēr būs par karstu. Lai arī tas ir apģērbs, kurā esmu skrējis visus pēdējos vakara treniņus, diena tomēr diena ir siltāka.
Lai nu paliek visa ekipējuma lieta, visi esam saģērbušies, kā katram ērtāk un kā katrs uzskata par labāku esam. Tikai Jaņķelis uztaisījis izņēmumu. Nē, nevis nav saģērbies, bet nav ieradies. Šamam skola esot, bet gan es, gan pārējie zina, ka patiesībā viņam bij pamatīga poha.
Pagājušajā gadā neskrēju, bet zinātāji saka, ka šī gada trase esot daudz fizikālāka un interesantāka. Uz mani tas atstāj mazu iespaidu; man nav ne jausmas par to, kā šāda distance veicama, ne arī par to, cik varētu būt mans iespējamais apļa laiks. Lai arī 44-niekiem ir noteikts kontrollaiks 6 stundas, tomēr rupjš finiša laika lēsums ir, ka vajadzētu finišā iekļauties 3 stundās. Jo ne pa ko tamlīdzīgu līdz šim neesmu skrējis. Lai arī sava dienvidkurzemes ciema treniņtrasi biju izlocījis maksimāli augšā-lejā, tomēr neko šādu nespēju iedomāties! Pa Gaujas senlejas sienām vienā aplī augšā jākārpās četras reizes! Un tā divus apļus no vietas (bija gan arī malači, kuri skrēja 5 apļus. Es tik tālu pat skaitīt nemāku).
Kā jau pirms katras nopietnas gonkas, arī šoreiz mans kuņģis met kūleņus un ķermenis izrāda nepamatoti biežu vēlmi atviegloties, bet lieki piebilst, ka gan Kaķīša, gan otra kalna gala iestādījuma tualetes pie sevis pulcē milzīgas rindas (atceramies par atslegvardu). Pēcāk arī dodos no kalna lejup. No pašas augšas lejā stāvošais startam gatavo ļaužu pulciņš izskatās kā mazs, raibs pikucis, bet pienākot tuvāk, jau pieņem konkrētus apmērus un pieaug apjomā. Bet Kaķīškalna nogāze bīstami slapja un slidena, tipinu lejā uzmanīgi un lēnām, tikai pašā apakšā palielinot tempu un ļaujoties gravitācijai. Tomēr nedaudz biedē priekšstats par to, kāda varētu būt lejuptipināšana otrā apļa galā, kad spēki jau izsīks.
Lejā pa maķugaļņiku tiek paziņots, ka starts nedaudz aizkavēsies neparedzēti daudzo skriet gribētāju un viņu garās rindas dēļ (jau pieminētā rinda). Tiek īstenota arīdzan dalīšana grupās - pirmie skrien gargabalnieki (kā man jāsmaida šo vārdu attiecinot uz sevi!), resp., 22, 44 un 55 km veicēji, bet pēc 15 minūtēm starta līniju paredzēts šķērsot 11-niekiem.
Pulcējamies startam, pamanu zināmas sejas, vārds pa vārdam. Lielas ambīcijas skrējienam neesmu uzstādījis, vien tik kā uzvarēt Kompoc-tīma mikro mačā, tāpēc ar izplestiem elkoņiem uz pašu pirmo starta vietu nelaužos. Iespējams, tā bija mana lielākā kļūda. Vēl vārds pa vārdam ar konkurentiem, kad pēkšņi atskan starta šāviens.
Tad nu jājož, ko var. Pirmajā aplī nav jāskrien līdz pašai Kaķīša augšai, tikai līdz kādam stabam tā lejasdaļā, bet jau starta kāpumā apdzenu kaudzi ar skrējējiem. Pēcāk, lejup skrienot ļauju darbiņu paveikt māsai-gravitācija un lieku maksimāli lielus soļus, tādējādi apdzenot vēl veselu gūzmu ar skrējējiem, kur lejup tipina visai prātīgi. Tālāk jau gājēju taciņa ar daudzajiem dēļu tiltiņiem un tikpat daudzām biezu dubļu lāmām, kuras pamērcējis pēdējo dienu lietus. Pa taciņu skrienam faktiski visi ciešā rindā (reiz jau piemineeju...), kaut arī ik pa laikam garām pajož kāds ambiciozs ūberrikšotājs. Bet, nonākot pie kādas dubļu pļančkas, bariņš paklīst uz visām pusēm, meklējot sausāko apvedceļu. Tas sākumā šķiet nedaudz kuriozi, jo kedas tā nu točna saslapināt nevar, vien nedaudz slapjo zemes masu pielipināt pie zolēm, kuru pirmajos desmit metros atkal var pagūt nokratīt.
Te arī saprotu savu priekšrocību gonkā - līdzīgi kā SEB'os: neesmu es tik spundīgs stiegrainais, lai pa taisni uz 45km/h nestos, bet downhilos un tehniskā dubļubraukšanā gan eju daudziem garām. Tā arī šeit - zinu, ka pa kalnu lejup esmu ātrs un arī dubļi nebiedē. Šis nostādījums sevi pierādīja vairākkārt distancē.
Kāpienā uz Ķeizarkrēslu pamatīga rinda, pats gan arī pūšu un elšu kā veca tvaika lokomotīve, bet vietās, kur segums blakus koka takai daudz maz ciešams un ne-stāvs, eju garām visiem, kam jaudāju. Tad jau arī kārtējais downhill, kur laižu ļekas pa gaisiem. Noskrienu lejā un nepilnus 200 metrus sev priekšā ieraugu īskājaino Kūkēdāju. Saskaitu, ka starp mums ir 12 cilvēki. Tātad tik un plus vēl viens man jāapdzen, lai būtu priekšā viņam. Mēģinu prātīgi kāpināt tempu, bet mirklī, kad par to apzināti iedomājos, mani jau apdzen kāds pro. Bļin, nu jau 13 cilvēki starpā. Pēc tam tieku apdzīts vēl un skaitīšana zaudē savu jēgu. Tiek skriets pāri kājnieku tiltam, pēc tam gar Gaujmalu un pie Velnalas augšā uz stāvlaukumu, kur jāveic ass pagrieziens, lai skrietu atkal lejup uz tiltu.
Tajā pagriezienā vajadzēja paslēpties aiz kāda cita skrējēja, jo asajā līkumā jau skatam atklājies Kruasāns pamet galvu atpakaļ un ierauga mani. Par agru viņš to izdarīja, jo nu zināja, ka esmu viņam tik tuvu un sāka skriet, manuprāt, ar desmitkārtīgu degsmi un motivāciju. Skrējiens lejup atkal ar septiņjūdžu soļiem, atkal pāri kājnieku tiltam, kurš zem skrējēju soļiem pamatīgi šūpojas. Esot arī izdvesis dīvainas skaņas no sevis, bet es to visu nedzirdu, jo no sava sonīēriksōna ausīs potēju patīkamu skrienammūziku, kuru iepriekšējā vakarā speciāli salasīju. Tad arī paliela pļava Ķeizarskata pakājē, kur starp mums ar Zigi pamanu lielāko distanci gonkas laikā, bet vairāk par 300 m gan tur nebija. Tad jau atkal pa minēto gājēju celiņu ar nedaudzajiem dubļiem. Uz taciņas man garām paiet kāds seniors. Par to gan kreņķi neķeru, tikai cepuri noņemu tādu priekšā, jo viņi ar tādām lietām nodarbojas ilgāk, nekā es patērēju skābekli uz šīs planētas. Drīzāk gan mēģinu mācīties no viņa skriešanas tehniku un domāju, ka kādu gabaliņu varētu ar viņu kopā paskriet, lai pavelk mani. Beigās kopā noskrējām vairāk kā apli, bet viņš bija uz pilno distanci nosvēries un turpināja savā tempā, kamēr jau uz beigām devu ar pilnu.
Tad jau trase atkal gan Kaķīša pakāji, kur ēdināšanas punkts un dzertuve ar ūdeni un patīkami siltu, viegli saldu tēju. Tad pa koplietošanas granteni līdz Kordes trases pakājei. Biju jau to kalnu reiz redzējis, tiesa gan no augšas, un zināju, ka tā ir nenormāli stāva. Bet šādā kontekstā šis skats mani galināja nost. Pa visu kalnu izrindojusies cilvēku čūska, kas ar visiem taustekļiem piezīdusies kalna slideni dubļainajai nogāzei, lai nenošļūktu lejā. Arī es lēnām virzos augšup. Sākumā mēģinu elpot savā skriešanas ritmā un neforsēt. Neforsēju arī augstāk kāpjot, bet sirds gan likās, ka pa muti izkāps. Uz muti gan nenorāvu.
Mirklī, kad uzrāpoju augšā, austiņās sāka skanēt viegla atslodzei piemērota dziesma, kas bij tieši piemērota tam tipināšanas tempam, uz kuru biju spējīgs pēc tāda kāpuma. Tālāk gan bobsleja trasi un aiz Baltā flīģeļa lejā pa stāvajām trepītēm. Trepīšu lejasdaļā garām panesās vēl kāds no ambiciozajiem monstriem, tad nu domāju, ka atkal varētu paturēt līdzi. Tik ļoti koncentrējos uz līdzi turēšanu, ka pats nepamanīju, kā viņš aizskrien nepareizi nedaudz par švaku marķērtā takas līkumā un līdz ar mums vēl vairāki skrējēji. To pamanām tikai tad, kad jau gatavojamies kāpt atpakaļ uz patiesās takas, pa kuru tajā mirklī skrien mums priekšā esošie (viņu starpā arī Kūkēdājs; varēja pat pamanīt to izbīli viņa sejā, kad viņš iedomājās, ka es esmu jau tik tuvu). Tomēr atsaucoties viņu skaļajiem norādījumiem, tēšam atpakaļ un skrienam pa pareizo taku...ehh, neraža! Īss kāpumiņš un atkal lejup, līdz nonākam pie nedaudz iebrukušas un pārplūdušas laipiņas pār ļoti slapju pļavu.
Visi man priekšā skrienošie it kā pēkšņi atduras pret kādu imagināru sienu, bet es bez sabremzēšanās ar diviem soļiem esmu līdz puscelim dziļajam ūdeni cauri un jožu tālāk. Drīz mani panāk tikko apdzītie ļaudis, kas liecina, ka viņi lietām piegājuši ar manu metodi. Neliels gabaliņš pa asfaltu un tad arī lapu nobirusi taka pašā Gaujmalā. Izskrienu no meža, paskrienu atkal garām dzertuvei un sākas apļa pēdējais kāpiens Kaķītī. Zigi joprojām redz priekšā, bet tikai īsu mirkli, līdz brīdim, kad pats saliecos līks kā krampis un šņākdams tenterēju augšup garām parastajiem svētdienniekiem, kuri pa Mežakaķa trosēm ņemas. Īsi pirms pašas spices redzu, kā Zgs jau ir ceļā uz leju, bet man tak vēl jāiepauzē, lai fikso ūdens šļuku ierautu. Paķeru arī pus krūzīti tējas un dipinu lejup. Bet ne vairs tik droši kā pirmā apļa sākumā.. Toties, esot jau gandrīz kalna pakājē, pamanu, kā kāpienu uzsāk Dāboliņškundziņš, arī nav tālu.
Izskrienu cauri gājēju celiņam un kāpienā uz Ķeizarkrēslu atkal satieku savu dzeltenā tērpto senoior'skolotāju'. Kāpienā pārmijam dažus vārdus un augšā apdzenu viņu, lai atkal ar septiņjūdžu soļiem dipinātu lejā. Aiz līkuma jau atkal ieraugu Kūkēdāju. Attālums starp mums nav mainījies, bet nu starp mums tikai vairs 4 cilvēki.
Atkal mani panāk mans seniors. Atkal gājēju tilts, Velnala, atkal tilts, atkal pļava gar Gauju... sāku just nelielu spēku zudumu, bet motivē apziņa, ka faktiski katrs solis, kas tiek noskriets pēc otrā apļa puses, ir jauns rekords. Jo vairāk par 15km vienā gabalā līdz šim nebiju skrējis. Apļa vidū esošajā dzertuvē atkal paķeru tējiņu un dodu uguņus, jo nu jau vairs nav, kur - Kūkēdājs tak jānoķer!
Līdz Kordei rādu savu, šķietami, labāko tempu... bet kāpiens augšā, likās, ka mani nogalinās. Būtu ari nogalinājis, ja ausīs nebūtu Uusiņš jājis, Skyforger tomer ir vērtība! Bet apstāties nedrīkst un, augšā nonācis, turpinu ar iepriekšējo jaudu, nav vairs laika nekādiem atslodzes pigoriem.
Izskrienu uz asfalta pie bobslejtrases un jau cerīgi meklēju Zigi tuvējos 100 metros, bet pamanu kā viņš nervozi grozīdams galvu pazūd ap līkumu kādus 250 metrus man priekšā. Tajā mirklī domaaju, "nu ir viss!" - žopa, jādod tā, ka uguņi šķīst. Knapi paeju garām vienam pro, kura numurs sākas ar "5". Monstrs! Vēlāk izrādījās, ka shams igaunis, kāds tur brīnums. Bet viņš pamanās mani pirms trepītēm aiz Baltā flīģeļa vēlreiz apdzīt un uz trepēm pamanu, kāda nozīme ir pareizai tehnikai vai mākai - trepju posmā viņš no manis atraujas pa kādiem 10 metriem, lai gan soļus centos likt tādus pašus kā viņš. Lai cik ātrs viņš būtu, tomēr slapjas kājas gargabalniekus biedē vairāk nekā mani - viņš klasiski sabremzējas pirms pārplūdušās laipiņas, kurai es, kā vienmēr pārbizoju pāri kā vella dzīts. Mirkli vēlāk igaunis mani atkal panāk un nedaudz parunājam. Saku, ka varētu ar viņu paskriet nedaudz kopā, viņu arī apmierinot mans temps, bet atzīstu, ka mana motivācija ir panākt tur to nelieti, kurš nupat pazūd aiz krūmiem. Saņemu veiksmes vēlējumus un katrs maucam savā nodabā. Tomēr pēdējos kilometrus redzēju, ka dzīdams, ko varu, pietuvojos priekšējiem, bet veroties atpakaļ, igaunis no manas astes nenosēdās un vilka līdzi. Tas kaut kā lepni lika sajusties, ka varu būt kā vilcējs kādam. Uz taciņas vēl apdzenu vienu censoni un izskrienot klajumiņā zem Kaķīša jau ieraugāms finišs.
Nu ir viss. Sākas tas, ko zinātāji sauc par spurtu. Vismaz man tā patīk domāt, ka taisīju finiša spurtu. No malas vērojot, gan tas droši vien neizskatījās diez ko ātrāk kā visa pārējā distance, bet pašam likās, ka tūlīt kakla augšdaļā parādīsies sirds, gatava, laii to izspļauj. Starp mums ar Zg vēl daži skrējēji. Konkrēti nezinu, cik. Vienkārši nebija laika ne viņus skaitīt, ne lēst aptuveno attālumu starp mums. Tas bija jāsamazina līdz minimumam un jāapdzen visi. Skrēju, dzinos, apdzinu, rāpoju, kārpījos, elsoju, spļaudījos, dzirdēju pat finišējušā Gatiņa un Tēva uzmundrinājuma saucienus, bet BĻE - nenoķēru.
Kādreiz kā īpaši sīku detaļu īpaši mazo izmēru etalons tika lietots no vecāsmammas noklausīts salīdzinājums -Vai tu zini, kas ir mazāks par oda pipelīti? -Par oda pipelīti mazāka ir oda čurustrūkliņa, hahah. Fak, kāda tev čurustrūkla?! Sasperjods, atpalikt par 28 sekundēm uz 22 kilometriem ir nevis oda čuras bet kaut kāds oda nanomīziens!!
Lai nu kā, esam augšā, esam nosvīduši, esam aizelsušies un esam finišējuši. Notiek haifaivings un padzeršanās, Gatiņš jau pēc finiša paspējis pārģērbties un ziņo, ka ir 28. vietā. Mums vēl vietas jāgaida, tomēr skatoties hronometrā esmu priecīgs, jo esmu spējis noturēt diezgan vienmērīgu tempu abos apļos - pirmajā 1:04 un otrajā 1:06, kopējais laiks 2:10:28 (tās nolādētās 28 sekundes). Tas arī viss. Notiek staipīšanās, vērojam nākamos finišētājus, atkorķējam tēva sagādātos Tērvetniekus, sagaidām Dāboliņškundziņu, kurš finišē apm. 15min pēc mums un turpinam gaidīt Krī. Gatis pat pamet ideju, ka viņa varētu nebūt iegājusi otrajā aplī. Kas tas pa sviestu, atvainojiet.
Kad jau pie 2:40 redzu finišējam Springu, un arī viņa par Krī atrašanos distancē ir neziņā, paliek pavisam aizdomīgi. Eju lejā pēc sava pirms starta novilktā džempera. Lejā pastaipos, parunājos ar dzirdināšanas punkta dāmām, paņemu tējiņu un tur arī Viņa. Izskrien no meža Krī sārtiem vaigiem un tā arī lādzīgi nemāk atbildēt, kur tik ilgi blandījusies. Arī Kaķītī augšā tikšanas palīdzību nepieņem, bet augšā tika, ar to arī noslēdzot Kompoc komandas panākumu birumu pirmajā kopīgajā komandas startā šāda veida pasākumā.
Tālāk jau vairs seko tikai nenormāls cukura patēriņš kopā ar tēju, pārģērbšanās un plānu kalšana vakaram. Jo ir skaidrs, ka jākustina brūnais. Tas, kā jau pēc katras gonkas, kustās ļoti labi.
Šodien paiet varu visai normāli, pohu nav, bet lejup iešana pa trepēm nav mana mīļākā nodarbe. Jāturpina kačāties un tad arī iekš Nordea pilnajā distancē vajadzētu četrās stundās ierakstīties. Bet ko es tur vispār muldu, man tak vispār nav sajēgas, kā tas ir - maratonu noskriet.
Skrējienā izmantotā pleiliste:
01. Jimmy Eat World - 23
02. Motorhead - Ace of Spades
03. Metallica - All Nightmare Long
04. The Offspring - Amazed
05. The Who - Baba O'Riley
06. Metallica - Battery
07. The Offspring - Change the world
08. Bush - Chemicals between us
09. Chevelle - Closure
10. Metallica - Cyande
11. Default - Deny
12. The Offspring - Dont pick it up
13. Jimmy Eat World - Drugs Or Me
14. Serj Tankian - Empty Walls
15. The Red Jumpsuit Apparatus - Face Down
16. V.I.P. - Feja
17. Jimmy Eat World - Futures
18. Jimmy Eat World - Just Tonight

19. The Red Jumpsuit Apparatus - Justify
20. Skyforger - Kad Ūsiņš jāj
21. Jimmy Eat World - Kill
22. Rage Against The Machine - Killing In The Name
23. Kriegopfer - Koki
24. Metallica - Master Of Puppets
25. Metallica - My Apocalypse
26. Warren Zevon - My Shit's Fucked Up
27. Jimmy Eat World - Night Drive
28. Jimmy Eat World - Nothingwrong
29. Jimmy Eat World - Pain
30. Beasty boys - Sabotage
31. Jimmy Eat World - Shame
32. Leningrad - SKA
33. Serj Tankian - Sky Is Over
34. Metallica - Suicide & Redemption
35. Gustavo - Šāda veida ainas
36. Metallica - That Way Just You Life
37. Metallica - The Broken, Beat & Scarred
38. Metallica - The Day That Never Comes
39. Metallica - The End Of The Line
40. Metallica - The Judas Kiss
41. Chevelle - The Red
42. Metallica - The Unforgiven III
43. Jimmy Eat World - The World You Love
44. Saving Daylight Remains - Uz Jumta Malas
45. Jimmy Eat World - Work
46. Metallica - Fuel