Jebkuram pāķim, redzot kādu cilvēku rakstām uz klaviatūras neskatoties, tas liekas kā ūberākās meistarības pierādījums. Katram sīkpirdim, cilvēks, kurš ar vienu sērkociņu spēj iekurināt ugunskuru, šķiet pasaulē labākais skauts. Tāpat arī ar amerikāņiem. Katrā filmā, kurā ir kāda pakaļdzīšanās/sacenšanās epizode, galvenais varonis brauc, cik jaudas. Jaudas pašam un mašīnai. Ar ārkārtīgu spriedzi pārpilnā ainā vien uz milisekundi kadrā pazib spidometrs, kurš rāda, uz cik ta spēka mitriķis jau ieskrējies. Va vellos, paskat - jau simtčēesnt! Un kad ļaunais pretinieks šam sāk lēnām līst garām, tad viņš saņemas pēdējam, izšķirošajam lēcienam, sakopo visus spēkus un...... ieslēdz piektajā. Pohuj, ka ceturtais pie tāda ātruma jau sen savu jaudu izsmēlis. Un tad šamie traucas tālāk.... un viņš atrod vēl vienu pārnesumu! Un tā normāla desmitsekunžu dragreisa epizode var ilgt pat pusminūti, kurā septiņpadsmit reizes var nākties pārslēgties. Gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka amerikānim jebkurš cilvēks, kurš spējīgs braukt ar manuālo pārnesumkārbu ir mazais šūmahers.