katram, protams, savs.

taisnīguma izjūtas likšana pēdiņās šajā gadījumā gan ir muahahā. nu bet mocīties nevienam neaizliegsi :)

es, piemēram, nekad neesmu izjutusi tēva trūkumu un man par viņu ir visnotaļ pofig. pieņemu, ka arī daudzi citi, kas uzauguši bez viena no abiem vecākiem, ir lieliski pielāgojušies esošai situācijai.

runa nav par emocijām. runa ir par to, ka tas, kas ir mans - tas ir mans.
nodokļi arī tiek iekasēti ne aiz mantrausības vai sazin kādiem puņķiem un asarām.