Es jau neko nesaku par tautas medicīnu (vec-vecāmāte vāca, vec-vec-vecāmāte vāca, bet tas nenozīmē, ka es aklā padevībā vākšu tieši to pašu, viņas nevāca "lielās kumelītes", jo tā ir nezāle, čūskupuķei vispār jāiet ar līkumu apkārt, jo tā var mājās čūskas ievest), tas vairs nav gluži aktuāli. Viņiem, protams, nebija citas izejas kā arstēt tuberkolozi ar ābeļu lapām.

Bet ja runā tieši par ābeļu lapām mūsdienu kontekstā, tad vienīgais kā viņām var būt kāds labums ir vācot pirms vēl ābele ir uzziedējusi, jo ziedošajiem "kruto" augļu devējiem parasti tas labums lapās nav diez ko daudz. Tieši tas pats ir ar avenēm un it sevišķi bērziem (viena krūzīte bērza jauno lapiņu ir apmēram tik pat vērtīga, cik visa bērza lapas vasarā). Labi pastāvējušas lapas vasaras vidū / beigās ir arī ļoti labi uzsūkušas apkārtējās vides ne tās labākās vielas. Un lūk šis ir tas paradokss, kas man patīk - jo puisietis, kas sludina veselīgo neēšanu, tak tik pat labi ar karstu ūdeni var apliet arī vakardienas avīzi. (ja tās lapas ievāc vasarā un tur ir praktiski tikai celuloze, tad lai dabūtu kaut ko vairāk ārā - ir jāvāra)

Par populārajiem / nepopulārajiem augiem (kādi tie vispār skaitās - sūrenes, ugunspuķes, veronikas?) - internetā var atrast praktiski jebkura auga ķīmisko sastāvu (vismaz man nav nācies vilties šajā ziņā un meklēju ne tikai kumelītes), pat nav jāpārzin visas iespējamās vielas, tās vairākumā gadījumu tur pat ir arī izskaidrotas, ārkārtas gadījumā var atrast atsevišķi.