stāvēju pieturā. pēkšņais dzinn. sms: rūķīt! uzvelc cepuri!
vēl pamanīju, ka joprojām pēc inerces staigāju īsajā rudens mētelī, bet tūlīt jau būs plus trīsdesmit, nav vairs vērts iespringt un pārvilkt.

***

pirmdienas rītu iesāku, sadrukājot visus lietišķos meilus, ko drukāt bija negribēšana, bet vajadzība. bonusā - pacilājums, it kā būtu šampanieti sadzērusies.

***

MJRā redzēsim arī sonne hagal. vispār pēc šī gada es itin mierīgi varētu sūtīt sevi pensijā, jo redzēts būs gandrīz vai viss, ko jebkad ir gribējies.