Long story short.

Bērniem, kas uzauguši šķirtās ģimenēs pašiem veidojas precīzi tādas pašas attiecības.

Tas nozīmē, ka problēmas risināt viņš nemāk. Dzimumu attiecības viņš nepazīst. (I mean, ne prastu kopošanos, bet visas attiecību nianses kas ir starp kopā dzīvojošiem vīrieti un sievieti) Vienīgais risinājums, ko viņš pazīst ir ja man kaut kas nepatīk es eju prom.

Problēmas sāls - mēs dzīvojam vidē, kur nepieciešamas labas komunikācijas prasmes. "Vientuļo vilku" un "vilceņu" dzīve ir totāls fail. Pie tam - ja aiz tevis nav "ģiemes" tad tu zaudē konkurencē ar pārstāvjiem kuriem ir labvēlīgāki "apstākļi".

Protams ir arī otra problēmas puse. Ne jau vienmēr "ģimene" pieder tai "kastai", kurā cilvēks vēlētos dzīvot un atrasties. Un ja tu no tās vēlies izrauties un iekļūt citā vidē, tad šāda ģimene kļūst tikai par traucēkli, bet tik un tā - lai iekļautos tanī "kastā" tev iztrūkst tā pati vērtība - attiecīgajai kastai piederoša ģiemene.

Bet ļoti intersanti paliks drīz, kad lielākā daļa sabiedrības jau būs augusi nepilnās ģiemenēs. Lai gan kas tur interesants.

Izmirstam. Par prieku ķīniešiem.