elektrība mani mulsina.
šodien, piemēram, pēkšņi atdzīvojās izdegusī spuldzīte, ko man jau kuro dienu ir slinkums nomainīt. tiesa, pēc kāda laika nosprāga atkal.

bet cēlāmies mēs šodien trijos naktī, jo viesnīcā vairs nebija izturams. ir visai grūti gulēt, kad gaisma slēdzas un dziest pati no sevis [slēdžu nav, ir kustību sensori; visā viesnīcā bijām trīs cilvēki, no kuriem viens citā galā, bet no ārpasaules bijām atdalīti ar 101 tērauda durvīm un pakāpieniem]. ir grūti gulēt, kad no tukšas telpas kāds cītīgi un ritmiski klauvē pie tavas sienas. tuk tuk, tuk tuk.
būtu rēcīgi, ja nebūtu tik bēdīgi, jo līdzīgi joki pēdējo četru nedēļu laikā atkārtojas jau otro reizi; es biju pieradusi pie acīmredzamiem neticamiem fenomeniem savā dzīvē ~reizi gadā; pārējā laikā es visnotaļ vērtēju netraucētu miegu [kurā es neskraidu apkārt ar nazi vienā, bet baznīcas sveci - otrā rokā [drīkst smieties]]. zvērīga un zvērināta materiāliste būdama, neko negribu skaidrot. gribu gulēt. lūdzu, ļaujiet man gulēt.