nu, labi, varbūt mēs ar m. esam mazliet pasisti ar mūsu "man te ātrāk beidzās darbs, tev nebūs iebildumu, ja es atbraukšu mājās?" un "es teicu, ka vakarā iešu kaut_kur, bet tomēr neiešu un būšu mājās, tas nekas?" un pieklauvēšanu, pirms ieiet istabā [ar visu to, ko dzīvojam kopā neatceros vairs - piekto, sesto gadu?],
bet mūsu moš pārspīlētā cieņa pret otra personisko telpu, visticamāk, aiz tā, ka abiem ir vesels bars ar svētām govīm, ar kurām vieno radniecības saites, un kuri uzskata, ka drīkst iegāzties vienalga kad, vienalga cikos, vienalga kādā sastāvā, jo ģimene - tā taču ir vērtība!!