es, piemēram, domāju, ka katram cilvēkam ir zināmi ierobežoti nepatikas resursi. riebums nav bezgalīgs; pēc noteikta laika ir pšik un iestājas vienaldzība. tāpat kā piepumpēties var tikai sava muskuļu spēka ietvaros.

esošos nepatikas resursus var sadalīt daudzpusīgi, izjūtot mērenu aizkaitinājumu pret visdažādākajiem objektiem, sākot no ārzemniekiem, beidzot ar hipsteriem un meitenēm, kas brauc ar velo un kādam izskatās pēc lēdijas gāgas vai vienkārši uzpūtīgas.
vai arī koncentrēt tos uz vienu-divām lietām, kas ikdienā pārlieku bieži nav sastopamas [lai glābtu spiedienu un sejas krāsu]. bet nu intensitāte uzreiz palielinās, tas gan.
tā kā ierēdņi kaut kā negaidīti un pārsteidzoši pamanās ieiet manā dzīvē arvien vairāk, šķiet, steidzami jāmeklē kāds attālāks naida objekts.