manu mammu no tās mājas aizveda uz dzemdību namu...šopens un štrauss, viņi arī sagaidīja un mani tur ienese.
tā māja ir mana bērnības paradīze, kas nāk sapņos un tad no rītiem gribas raudāt.

dārza vidū lielā liepa un mūžīgi ziedošais akmensdārzs, kuru nu gan nepatika laistīt. tur piedzima arī mani bērni. lielie. un ja varētu, es dotu visu, lai tur atgrieztos.

bet pirms mums tur dzīvoja ļaudis, kas otrajā stāvā bija cūkas turējuši un pagalmā bijušas tikai smiltis. tur kur tas akmensdārzs, kas šobrīd gandrīz pazudis, pirms tam bija izgāztuve.


starp citu to mazo dzelteno izdemolēto mājiņu nopirka Kulakovs.

bet beidzās stāsts ar to, ka uzvar tie, kas māk dot kukuļus.

Kam tā māja pieder šobrīd, es nezinu...bet adrese mazalacas 14 man ir gandrīz tas pats, kas mans vārds un uzvārds

sorri par tādu izvirdumu