bērnībā, iespējams, līdz pat nemaz ne tik agrīnai pubertātei biju pārliecināta, ka apzīmējumam "ragnesis" ir visnotaļ nemetaforisks pamatojums. žēloju cilvēkus: "re, ne tikai dvēseles mokas, bet arī šāds veidojums veidojas", tai pat laikā brīnījos, ka īpaši apkārt ragainus cilvēkus neredzu. bija teorija, ka vai nu radziņi ir mazi [kā stirnu bukiem] un tiek slēpti zem kuplām frizūrām un/vai cepurēm, vai arī tiek rūpīgi apvīlēti, vai arī ārsts izraksta medikamentus, kas absorbē lieko kalciju un bremzē ragu augšanu.

tagad. tagad, runājot ar m. par to, ka vajadzētu tā kā izsviest kārtējo mēbeli, daru to ļoti klusinātā balsī, lai aprunājamā mēbele nesadzird un neuzkrīt man virsū atriebības alkās.