šorīt tātad atklāju velosipēdu - pirmo reizi mūžā apjautu, ka man apkārt ir miļons ar līdzpilsoņiem, kuri visā nopietnībā uzskata, ka pašpietiekama dzīve в свое удовольствие ir evil, un nevis tāpēc, ka "āfrikā mirst badā bērni", bet tāpat vien. un nav runa ne par briļantiem seifā, ne jahtām - tik vien kā par ciešanu iztrūkumu un nevēlēšanos visu mūžu pavadīt ogļraktuvēs, ja no tā ir iespējams izvairīties. milzu vēlme pārcelties uz vienu no krievijas spoku sādžām [lielisks raksts aprīļa krievu "geo", vēl joprojām īsti nevaru определиться, kuru geo pirkt regulāri, jo saturi pārklājas visai mēreni], kļūt par vienīgo iedzīvotāju uz tūkstots hektāriem, vārīt skuju balandu, reizi gadā aiziet kājām uz vologdu, uz civilizāciju, uzmest aci internetdraudziņiem.


attēlā: mistiskā delfu ilustrācija šlesera vīzijām par bezbērnu nodokli