par atēšanos
[esmu pamesta viena ar darbu kaudzi, kamēr m. bauda karību nakts izjūtas baltijas jūrā vai kā tas sviests saucās, tādēļ]

sensenos laikos, kad tikko sāka parādīties visādi brīnumi, ogres televizeja piedāvāja savā studijā šādu atrakciju - atnākt palūrēt uz televizoru sienu, kurā katrā redzams savs kanāls, pat japāņu! mēs ar vecomāti bridām skatīties pa sniegu un salu. skatīties uz mirgojošo un nesaprotamo daudzveidolību un balsību bija interesanti. sekundes dažas.
tad bija mazliet vēlāks laiks, kad, hahā, veikals h&m un иже с ними tika piedzīvoti kā atklāsme.

šobrīd. šobrīd man besī, ja ir jātērē laiks nebūtisku lēmumu pieņemšanai. izvēloties lietas, starp kurām nav vērā ņemamas atšķirības. šobrīd es apzināti eju uz veikalu, kurā ir tikai viena skropstu tuša, piemēram [jā, tāds veikals pastāv], nopērku to un staigāju tālāk. jūtu, ka drīz man apniks arī šī čakarēšanās, un skropstu pagarināšanai izmantošu ar eļļu sajauktos superorganiskos sodrējus no personīgās krāsns vai ko līdzīgu. es neesmu spējīga izlikties, ka situācija, kurā piedāvājums pieaugtu no simts uz tūkstoš vienībām, kaut ko mainītu manā dzīvē vai vismaz garastāvoklī.

pagrūti ir tikai ar vīriešu šmotkām [lv mērkaķinga speciālisti, šķiet, pārāk nopietni uztvēruši tēzi "iepērkas sievietes"] un līdz nesenam laikam bija problēmas arī ar grāmatām, bet situācija beidzot sāk uzlaboties.