la sombra del caminante
/baigi nepatīk publiski atskaitīties par apmeklēto un pieredzēto, bet šoreiz nagi tomēr niez/

ar bezgalīgu kaunu atzīšos, ka gandrīz visu filmas laiku [ar atsevišķiem izņēmumiem, kad tomēr aizrāva] domāju galvenokārt par: viņi filmē ar tik sūdīgām kamerām tāpēc, ka valstī simts gadus norisinās pilsoņu karš, vai tāpēc, ka tā ir baigā māksla? lai cik loģisks varētu šķist pirmais pieņēmums, īsti neticas, jo esmu tulkojusi vienu kolumbiešu ziepi, un tur kameras bija samērā krutas. bet par to mēs šobrīd nerunāsim*.

visa sāls, domājams, bija "sāpīgajā tēmā". ja latvija, piemēram, prezentētu savu kinomākslu kaut kur dubajā, gan jau arī festivālu atklātu sazin kāda "baiga vasara" vai, nedoddies, "rīgas sargi".
vispār topošiem režisoriem vajadzētu sist pa pirkstiem - nedomā, ka "vēsturiskā aktualitāte" attaisnos tavu nemākulību!
es gan iešu arī uz citiem seansiem, jo viņiem neizdevās mani aizbiedēt+es ticu, ka viņi var labāk+spāņvalodība+viņi taisa garšīgus kanapē.

*lai gan varētu. šīs neaizmirstamās sižeta peripetijas. varone, kas sākumā ir vienkārši varone, pārtop par varoni-vīrieti, kurš izvecis dzimuma maiņas operāciju, bet tad atkal par varoni-sievieti, kurai tikai liekas, ka viņa ir varonis-vīrietis, kurš izveicis dzimuma maiņas operāciju. un tā uz 200 sērijām, ar indiāņiem un melno maģiju starplaikos.