es esmu pirmo reizi mūžā tikusi pie pleijera - bērnībā nebija, jo mēs bijām nabadzzzīgi, a pēc tam kaut kā nejutu vajadzību - jau biju pieradusi dziedāt galvā un noklausīties svešas sarunas sabtransportā [ko ļoti patīk darīt joprojām [grūtākais saglabāt neitrālu un nopietnu sejas izteiksmi]], kā arī mūziku, ko klausās šoferi. viens no pēdējiem klausījās hitu ar lieliskiem lirikiem девочки, курочки, я такая дурочка [kārtējo reizi smaku no smiekliem un gandrīz pabraucu savai pieturai], bet viens no pēdējākiem - new moon saundtreku [vīrietis virs čēesmit; nokritu zem krēsla].

bet māsa beidzot nolēma apgreidoties un savu veco pleijeri atdeva man. bet briesmīgākais tas, ka joprojām slinkums to izmantot. tā mēs to kapitālismu neuzcelsim :(