uz božņicu šogad neaizgājām, jo esam mīkstie, jo m. atskrēja mājās ar ziņojumu, ka visi ceļi pazuduši/izplūduši [tā arī ir, bet], bet varbūt arī labi, ka tā, jo mūsu božņica ir vecmīlgrāvja iestāde, un tajā vienmēr notiek kas vecmīlgrāvisks. eglītes aizdegšanās ziemassvētku dievkalpojuma laikā utt.

tagad atliek apsveikt kaimiņieni kaķu tanti, prezentējot tonnu kaķbarības [ļoti grūti pierunāt nedot pretī nekādu naudu, neko; nākas melot, ka tā mums "tepat vien ir mētājusies un tāpat nav ko ar to iesākt"] un ierīkot beidzot putnu barotavu.

un iztulkot čupiņu ar kalifornikeišenu un vēl šo to; ja pirms gada par savu dzīvesveidu būtu tikai vaidējusi un pukstējusi, šobrīd sanāk pat periodiski tvert mirkli; nepaies ne pieci gadi, kad norūdīšos dzīvei maskavas tipa skudrupūznī, kur cilvēki ceļas četros no rīta, lai paspētu ievilkt elpu.