kad mācījos piektajā klasē, latviešu valodas un literatūras skolotāja marija eglīte ieslēdza mani skolotāju istabā un krita histērijā par tēmu, kāpēc es katru stundu uz viņu nicinoši skatos un ko es ar to gribu panākt. viņas priekšzobi, kā parasti, bija noķēpāti ar lūpukrāsu, bet tas arī ir vienīgais, ko es par mariju eglīti varētu pateikt - gan toreiz, gan tagad. ak jā, stundās es, tāpat kā visi citi, vēroju to, kas aizlogā.

jo vairāk es dzīvoju, jo straujāk man apkārt aug mariju eglīšu skaits. ģeometriskā progresijā. skolotāju istabu, par laimi, gan vairs nav palicis.