šajā nedēļas nogalē es:
-nebraukšu skatīties, kā m. spēlē vienā pasākumā ar kantori 04 [leju gaužas asaras]
-nebraukšu ar pārējiem meklēt apslēpto mantu [īstos zelta maisus, nevis geocachingu kaut kādu!]

viena brīvdiena nedēļā nav nekāda brīvdiena, sevišķi ja arī to īsti nevar atļauties.
pārvietoties kā apstulbušai mušai, atvērt grāmatu un atkal aizvērt, kaut ko novilkt un žāvājoties noskatīties, pasūtīt gatavās pusdienas un žāvājoties apēst, aiziet ciemos bez iepriekšpieteikuma un nevienu nesastapt. ни сердцу, ни уму. es ticu, ka vienā dienā var izdarīt Visu, bet pamēģini sev to iestāstīt!

un dīvaina organisma īpatnība: apmēram reizi gadā sailgoties pēc jūtām un sajūtām, kas prasa lauzīt rokas un rakstīt mīļajam sīrupiņam. tā kā personīgās dzīves īpatnību dēļ to nokārtot ir pagrūti, atliek kavēties pie sirdiplosošām filmām. no otras puses, lielākā daļa pasaules pavisam noteikti ir just not that into me, tā kā ar pamatojumu viss ir kārtībā.