ir iestājies gada laiks, kurā es piemirstu, ka man ir jāilgojas pēc ekvatora - gubu milzeņi debesīs, sarkanās vilkogas un citas indeves, kuras neviens nenolasa un ļauj tām vienkārši būt. lielākā daļa odu jau nosista. vakara dzestrums vēl nesaldē.

nez, tas profilaktiskais peldēšanas aizliegums piejūrā vēl ir spēkā? es ieteiktu atstāt to uz kādiem gadiem desmit. tieši tik maz laika ir vajadzīgs, lai apkārtne atgūtos, bet fauna sāktu uzvesties kā disneja multenēs par sniegbaltīti. tas ir pizģec; nebūtu redzējusi savām acīm, neticētu.

ļoti gribas kaut kur iet; paķerot līdzi, piemēram, m. vai z. taču līdz trešajam datumam esmu sevi brīvpratīgi aizslēgusi un atslēgu izmetusi. iekšā gan arī nav nemaz tik slikti, tāds jūras cūciņu medusmēnesis. drīz sākšu rukšķināt un rušināties sienā.