pirms dažiem gadiem saņēmu piedāvājumu strādāt valsts kancelejā [piedāvātāju vadīja, šķiet, lokālpatriotisms, jo dažreiz es runāju-izrunāju tā, it kā tikai vakar būtu no drūmās latgales iznākusi], bet es jau biju pietiekoši nodarbināta un forvardēju darbu tālāk m.

darbs [kaut kāds tur redaktors-korektors] bija ellīgs, mazapmaksāts un Pilnīgi Bezjēdzīgs. līdzīgs tiem darbiem, ar kuriem pamāte paverdzināja pelnrušķīti. bet man ir klusas aizdomas, ka milzu daļa pasaules darbu balstās uz šī principa [sajauksim graudus ar pelavām, pēc tam liksim kādam atsijāt].

turklāt mani, cilvēku, kuram patīk braukt ar mikriņu, jo tur nekad nedod biļeti, ārkārtīgi sāpināja tonnas dienišķi izniekotā papīra. jā, esmu skopa un vispār latvijas bērza parsonifikācija.

mīļo sīrupiņ, es vispār nezinu daudz tādu darbu, kurus strādāt būtu jēdzīgi un ak, jel, ētiski; jebkurā gadījumā to noteikti nepietiek visiem miljardiem, un ko lai tur dara, es nezinu.