bailes ar paškontroli apsēstam cilvēkam izpaužas savdabīgi. tu par to nedomā, mierīgi tulko savu dienišķo vūdiju vudpekeru, kabini meilos klāt smailijus, nebrēc uz necilvēkiem, nekomentē neko apokaliptisku, taču dienā x, ņemot no bankomāta ārā piecīti, pēc brīža konstatē, ka tev tā tomēr nav. vai nu aizlidināts pa gaisu, vai atstāts bankomātā, vai ticis kādam citam.

tu esi tik ļoti koncentrējusies uz to, lai nebaidītos, ka zaudē modrību sīkajās ikdienībās.

taču dienā x tev nomierina, pastāsta, ka ķermenim, kurš nav taisīts no metāla un silikona* var gadīties visādi, izbiopsē un izpreparē [sveiks, dr. house], un paņem analīzes visvisādām vēža šūnām, hoho, pasaka, ka par spīti manai padsmitgadīgai ārstu ignorēšanas praksei esmu saglabājusies labāk par tutanhamona mūmiju, un palaiž mājās ar viegli reibstošu galvu un ļimstošām kājām, un tikpat nenoteikti pacilātu, kā tad, kad trīcošā un bukšķošā lidmašīna ar pusstundas kavējumu tomēr nolaidās rīgas lidostā.

*a žēl. man jau sen ir sapnis izbetonēt kaulus, nomainīt asinsvadus ar plastmasas vadiņiem, krāsaini mirgojošiem, un ne par ko vairs ne-uz-traukties.