aizlogā vērojot periodiskās pārpildītās konservkārbas, kas dodas jūras virzienā, atviegloti nopūtos, ka vismaz mežs būs brīvs. sabiju starp čiekuriem, skudrām un dzelteniem tauriņiem [ko viņi šobrīd ēd?!]. bet nekāda zaļuma, kas mazliet nomāc; pat skujas ir pērnas, bezgaršīgas.
nomāc, protams, arī personiskais pēcslimības tizlums. ne krāsu, ne spēku, ne svara [manam šābrīža izmēram, manuprāt, nav cipara]. supersize me!
sapratu, ka lieli mērogi un iniciatīva šaizemē neiet cauri, atliek tikai pašam un pamazām. attiecīgi, kad spēka būs mazliet vairāk, meža atkopšanai vajadzēs veltīt vismaz stundu dienā.
vēl sapratu, ka cik tad var stulbam būt. pieņemu ziedojumus pamatskolas un vidusskolas bioloģijas un ķīmijas grāmatās, un šis ir pavisam nopietns lūgums.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: