vispār iestādes mani bieži ignorē un/vai pārprot. manus mērķus, vēlmes, vārdus, vārdu, uzvārdu, valsti, ko tik vēl ne. visforšāk bija ar lietuviešiem, kuri līdz ar vārdu samainīja man arī dzimumu, un es attapos nevis kā "jūlija", bet gan kā "ilja". toties prāgā visu tajā pavadīto laiku es tā arī nofigurēju kā lietuviete. velti lēkāju pie galvenā lodziņa un pīkstēju: jsem z lotyšska, z lotyšska. tāpēc droši vien nav nekāds brīnums, ka vid joprojām turpina mani ignorēt. šodien arī rīgas nodaļas. arī pašai sāk šķist, ka es tikai spokojos.