es atkal iedomājos, kā man saucējas varētu dziedāt līgavas raudināšanas dziesmas, kamēr man tiek pogāta ciet korsete un mamma sprauž plīvuru, un es tur tāda galīgi noraudājusies un sarkanu degunu.
un tad pēc latgaļu tradīcijas mēs ar līgavaini tiktu mičoti nākamās dienas pusdienslaikā nevis idiotiskajā pusnaktī, kad mazie bērni nevar vien sagaidīt kūku un lielie "bērni" ir jau aizlējuši mūļus.
aj, nu, manā prātā jau viss tā ideālistiski, tā pat tāds pļek vien sanāktu, kā citu kāzās.