ja visu mūžu es mierināju sevi ar to, ka vismaz pie baisas pārzvejas pasaules okeāna mērogos neesmu vainojama, jo zivis un mošķi man šķiet tikpat ēdami kā zābaku zoles, tad šodien sky sāļā torte ar tunci lika man krist grēkā. pirmo reizi divdesmit sešu gadu laikā. vispār notiek kaut kas nenormāls, esmu galīgi ne pēc sevis, negruzos, joprojām skrienu infarktu nesaķerot [neskaitot vienu paģiru rītu, kurā es aiz galvas sāpēm un piespiedu bezdarbības izdomāju pieteikties šovam "sapņu līgava", bet aplauzos pret faktu, ka tiek gaidīti tikai un vienīgi līgavaiņi], nerīkoju scēnas, nekrāsojos, laikoju augstpapēdenes, ne pēc viena neilgojos.

ā, bet principā es tikai gribēju pajautāt, ko cien. god. namamātes mēdz iesākt ar svaigu citronzāli. paldies.