Te būs pilns apraksts, cik tieši prātīgi tas bija:

Ar manu brāli un Chi bijām aizbraukuši uz Jūrmalu. Mums līdzi bija pāris baltas sveces un divas pudeles sarkanvīna. Brālis bija dzirdējis, ka tuvojoties vētra, tāpēc devāmies uz pludmali, lai to vērotu. Debesīs savilkās zili melni, zemi mākoņi, kuros attāli ducināja pērkons un palēnām uz mūsu pusi snaikstījās zibens šautras. Jūras viļņi kļuva arvien augstāki, arvien baltāki, un līdz ar tiem spēkā pieņēmās arī vējš, drīz nesot pa gaisu viļņu šļakatas un smilšu vērpetes. Mēs trīs stāvējām pašā jūras malā un kliegšus aicinājām vētru, bet, kad vēja kaukoņa jau pārspēja mūsu balsis, tad kliedzām sajūsmā un mežonīgi skraidījām, ik pa brīdim krītot smiltīs un ekstātiski smejoties pret zibens tīklos mirdzošajām debesīm. Vīna pudeles un sveces bija palikušas ieraktas kāpās starp pāris zāles kumšķiem. Pāri visam - saulrieta atvemta, nedabiski smaga, tumši zeltaina, karsta gaisma. Jūras un lietus ūdens kā siena nāca pret mums, tāpēc nolēmām patverties pamestā bākā ar bāli dzeltenām sienām, ko bijām ievērojuši nedaudz tālāk uz sēkļa. Durvis aiz sevis nostiprinājām ar smagu koka bomi, lai vējš tās neatlauztu, aizvērām pirmā stāva logu aizvirtņus un uz vecām mucām aizdedzām savas sveces. Dzērām sarkanvīnu no pudelēm, jo glāžu nebija, protams, ākstījāmies un smējāmies, piekārām Chi sarkano šalli pie kaut kādas nūjas kā karogu un gājām karagājienā uz riņķi pa bākas pirmā stāva telpu - augstāk gan netikām, jo durvis bija slēgtas. Ārā joprojām kauca vējš, bet pa spraugām logu aizvirtņos varēja redzēt, ka pamazām ir iestājusies nakts. Sveces bija teju izdegušas, bet ilgs laiks nepagāja, līdz tās nodzisa pavisam. Brālis ērmojās, tēlodams spoku ar vīna pudeli rokās, mēs ar Chi smējāmies un skandējām fragmentus no E.A.Po poēmas "Krauklis". Tumsā viss likās daudzkārt lielāks, un piepeši es atskārtu, ka, lai arī sveces ir apdzisušas un ārā valda melna nakts, mūsu mītnē tomēr ir kaut kāda gaisma - kas dienas laikā nebija redzams, to atklāja ēnas, un uz bākas iekštelpas sienām pamazām parādījās zilgansudrabaini raksti, kas, kā pamazām sapratu, bija dažādi kabalistiskie simboli, bet durvis, kas vestu uz bākas augšējo telpu, bija palikušas daudz augstākas un platākas, un uz tām bija uzplaucis mirdzošs kabalas Dzīvības koks. Devos pie šīm durvīm, pastiepu roku, pagrūdu - tās lēnām vērās vaļā, lai arī iepriekš bija aizslēgtas - un tad mans dārgais brālis nometa vīna pudeli, tā ar skaļu troksni saplīsa un man neatlika nekas cits, kā vien pamosties.