mani joprojām nekrata, cik tur ar ko saslimuši, (tiesa, pārskaitīju naudu vecaimātei, lai viņa visu pasūta uz mājām un i neiedomājas līst laukā, tak nevajadzīgi, jo daugavpilī neesmu droša kas īsti, bet piegādā riska grupām visu tāpat, neņemot naudu ne par piegādi, ne precēm), bet sirds sažņaudzas, lasot katra mazuzņēmuma izgaišanas hronikas soctīklos, no "samazinām darba stundas" līdz "izpārdodam krājumus par pašizmaksu", un tas viss vien dažās dienās. bez darba nav dzīves

nekādu budisku mieru neesmu atradusi, tuviniekus nedz vairāk, nedz mazāk mīlēt neesmu sākusi, regulāri cīnos ar absolūti psihopātisku dusmu lēkmēm (mana defaultā reakcija, nu), labi vismaz, ka iemīļotā kačalka online režīmā piedāvā visnotaļ niknas nodarbes