30. decembrī dejosim bolivudu mežciema veco ļaužu patversmē. principā karjeras augstākais punkts varētu būt bolivudas meistarklase ērkšķu šova jaunajā sezonā.

runājot par bezpajumtniekiem vēl, sākumā bija noskaņota ļoti skeptiski, jo viņiem taču nevajag kumēdiņus, viņiem vajag, lai kāds palīdz sakārtot viņiem dzīvesvietas un dzīvesveida problēmas. bet bļā, bija taču emocijas!
(pasākuma viģiku beidzot filmēja viens godīgs cilvēks, kurš pat necentās izlikties, ka viņu interesē kkādas meitenes, un koncentrēja visu fokusu un uzmanību uz deju indieti only. par skatītājiem, kas nefilmēja, varu teikt to pašu. mēs tikpat labi tur varējām nebūt, kā parasti)

interesanta dzimumu proporcija. tikpat kā nevienas sievietes. nu labi, varbūt bezpajumtniecēm neinteresē "kultūra". bet tad es atcerējos savu patēvu nr1, par kuru es neko īpaši labu nevaru teikt, taču kurš no tās laulības aizgāja daudz nabagāks un zaudējušāks, nekā ienāca tajā. zaudējušāks tai skaitā savu vienīgo nekustamo īpašumu - tas tika ieguldīts lielāka kopīpašuma iegādē, kas, protams, pēc noklusējuma tika manai mātei. neviens neko necentās sprēgāt vai iebilst. atcerējos arī citus vīriešus, kas "nežēlīgi pameta sievu ar bērniem", taču atstājot viņiem arī visu, kas viņiem piederējis. tāds moments, kas bieži paslīd garām.