vakar bija nacionālo aizspriedumu diena.

ievaļīju tātad ģit beksteidžā, redzu - uz galdiņa ar teātra veltēm mūziķiem līdzās aliņiem stāv trīs litrīgās pudeles ar bezkrāsainu šķidrumu. o, trīs litri šņabja, nodomāju es, ļoti pareizi. galu galā, mūsu ciemiņi ir nevis vienkārši no krievijas, bet gan no polārās krievijas. un visvisādi priecīgi mudinu viņus to izlietot. sākumā cilvēki domāja, ka es jokoju (jo, ē, tas bija ūdens), bet tad, sapratuši, ka esmu nepārvaramu aizspriedumu varā, par laimi, neapvainojās, un joki par krieviem un šņabi gāja vaļā visu vakaru.

tad savukārt viņi stāstīja, ka rīgā tikuši _gandrīz_ apzagti. nu, nu? a neko, viņi gājuši pa avoteni, un viņiem pakaļ gājis indietis, un viņiem esot licies, ka viņš ejot viņiem pārāk tuvu. tas arī viss _gandrīz_ apzagšanas stāsts! sāku jau nikni bubināt, ka mūsu indieši ir brīnumaini un brīnišķīgi, bet laicīgi iekodu mēlē, jo nav cilvēkiem pienākuma indiešus mīlēt kā to daru es.