bez visa cita saīds atveta arī šivas skulptūriņu (jo m. bija to pasūtījis). nezinu, kas tā par šivas emanāciju, jo viņš ir balts un tērpies leoparģikā kā normāla caca. vo, vispār vajadzēja pasūtīt to emanāciju, kurai upurē šmigu, jo, ja ciemos atnāktu kāds ar pudeli, viņam būtu ar ko sadzert.

pagaidām šiva lieti pilda savu funkciju kā haosa sakārtotājs, jo viņš stāv uz mana darba galda, un es to tūlīt ņemšu un sakārtošu. dievs, kā nekā. neērti. tiesa, manus plānus tikko izjauca m., kurš pieskrēja klāt un uzgāza šivam ēdamkaroti cukura (vakar vēl gūglējām offerings to shiva, un šiva, būdams indietis, protams, mīl saldumus). srsly, vecīt? tas ir dievs, nevis tamagoči! turklāt viņam nav mutes, tāpēc cukurs laikam tomēr bija jāsadedzina.

bet vispār vēl jo vairak žēl, ka neatvedu pierobežas jēzu, šivam vismaz šobrīd būtu kompānija