Jā, omg, man pastā bija 50 minūtes ilga saruna ar militāru cilvēku un viņa suni! Ļoti daudz uzzināju ne tikai par to, kā suņus māca narkotikas atrast, bet arī par savām sociālajām kompetencēm saskarsmē ar pilnīgi svešu random cilvēku.
(Tiesa gan, tas tāds maza miesta pasts, diez vai pilsētā ļautu sēdēt rindā ar suni - un vispār - diez vai pilsētā rindā var sēdēt. Ja nu vienīgi pie ārsta. Which reminds me, ļoti, ļoti garas rindas ir Ogrē (un droši vien arī citur) pie veterinārārstiem, un tur nu nāk tik sirdi plosoši stāsti ārā, ka pēc tik dziļi personīga kontakta varētu mierīgi tikt ielūgts uz kāzām vai bērēm.)