raustu durvis, bagāžnieku - nekā. interesanti, vai tiešām viss aizsalis? nav taču tik auksti. izpūšu šofera durvīm atsaldētāju. stāvu, urbinu degunu, gaidu. tāpat netaisās. cikls tiek vairākkārt atkārtots, tiek izpūstas atsaldētāja pēdējās atliekas, un tikai tad puņķu aptumšotajām smadzenēm pielec, ka tās nav atslēgušas signalizāciju.

brīnums, ka savā pārcentībā neskrēju ar verdošu ūdeni, ko tecināt straumītē.

nekur, protams, neaizbraucu, jo akumulators pateica pšššš. piepīpēšu un braukšu pa taisno pēc jauna. bet kapeikpisēja manī gavilē tāpat kā ikreizi, kad kaut ko ir izdevies nolietot līdz galējai robežai.