vakar vai aizvakar nomira vectēvs.

uzzināju to, jo piezvanīja vecāmāte (no otras radu puses; starp vecākajām radu pusēm joprojām valda kvēlojošs naids; vidējām un jaunākajām pusēm ir pohujs vienam par otru), kurai piezvanīja pavisam kreisa vecene, kura vnk visus pazīst, un lika nodot man, ka, ja es gribot iet uz bērēm, lai piezvanu viņai, šai kreisajai vecenei, un viņa man nodošot visas koordinātes. rēka! seriāls "gossip girl tiem, kam pāri 70"!

ja es, pieņemsim, taisītos apmeklētu šīs bēres, es a) sagaidītu uzaicinājumu no nelaiķa radiem, vai b) sazinātos ar nelaiķa radiem (ne kreiso veceni) pesonīgi. protams, tas ir tāds mājiens caur pakaļu, bet mājieni ir labi ar to, ka tos pilnīgi pieklājas ignorēt.

notikušajā ir divi pozitīvi momenti. pirmkārt, vectēvs nodzīvoja ilgi. vispār man visi radi dzīvo ilgi; un es arī gribu dzīvot ilgi. ļooooti ilgi. un labi.

otrkārt, man jau ir 36 gadi, bet visi tie, kas man jelkad ir bijuši svarīgi, joprojām ir dzīvi, sveiki un veseli. profit! tā, protams, viegli ir iedzīvoties maģiskajā augtsprātībā "tie, kuri man patīk, dzīvo mūžīgi".