palaidu garām to brīdi, ka nu jau ir apritējis gads, kopš man ir neldija. es joprojām neesmu viņu piebeigusi, juhū! apskādējusi gan - piemēram, skaisti ieparkojot krūmā. tur izrādījās tāds nemanāms slīpums. ne zariņa nenolauzu, starp citu, tādējādi simbolizējot dabas triumfu pār tehniku.

pirms pāris dienām savukārt pamanījos nejauši palaist slotiņas, kuras bija piesalušas pie stikla (brīnos, ka neizveicu to pagājušoziem), dabūju mainīt kaut kādu huiņu. tas vispār bija laikā, jo pirms pāris nedēļām izdega arī viena lampa, un man jau bija neērti to cilvēku priekšā, kuri izmisīgi midžināja, ka man tur kaut kas nedeg, reizēm pat piebremzējot. viens džeks ne tikai midžināja, bet pat sāka žestikulēt. vienīgie, kuriem bija pohuj par manu gaismu defektu, bija policija. nereaģēja ne vienu no miljons reizēm, kad braucu viņiem garām. izmaksāja tas prieks kapeikas; varbūt servisā domā, ka esmu episka bomze un dod man atlaides.

ja kāds ir gājis skautos vai gaidās, vai atceraties tādu figņu kā labo darbu dienasgrāmata? un kāda bija nīkšana izdomāt, ko tādu labu esmu šodien izdarījis (neko!), kārtējo reizi ierakstot "nomazgāju krūzīti". tagad es to varētu pildīt vienā laidā uz autobraukšanas rēķina vien. rāvējslēdzēja principa ievērošana vien nodrošina čupu ar paldies.

nezinu, vai lielo personību ir vairāk starp autobraucējiem, velosipedistiem vai gājējiem (tie gan visvairāk palikuši atmiņā, jo materialzējas pēkšņi un tešas kā teļi visneiedomājamākajās vietās neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi), bet kopumā jau labu laiku uz ceļa esmu mierīga kā klonazepamu sarijusies.

vienīgais naktīs ārpus pilsētas īsti nebraucu joprojām, jo naktīs man nestrādā acis un smadzenes (jaunībā kompensēju to pielējoties un atslēdzoties no sajutas, cik slikti es patiesībā jutos tīri fiziski), naktī pāri ceļam skrien zvēri, kas ir vēl glupāki par gājējiem - lai jau skrien nenobraukti.