man ļoti patīk kaimiņu trokšņi (kkad cilvēks ieminējās, ka šī māja esot ļoti trokšņaina un tas esot baisi, biju pārsteigta). kādreiz nepatika, jo tie bija trokšņi, kas liecināja par ciešanām un naidu pret dzīvi, bet visi šie cilvēki nu jau labu laiku ir beigti vai kā citādi prom. ir palikuši mazi bērni, kas visu dienu skraida man virs galvas šurpu-turpu, pārīši, kas kniebjas, tīneidžeri, kas sestdienu vakaros rīko videospēļu maratonus utml. visi tādi dzīvību apliecinoši. vot tas ir ir bļa īsts hygge, ne kaut kādas sūda sveces pa perimetru!