ceļā uz kino uzzvanīju mātei, ko feisbukā manīju nesen ejam uz to pašu paradīzi 89. mātei drīzāk patika, taču viņa brīnijās par desmitgažu rasoļņiku - sak, meiteņu kleitas drīzāk iederētos filmā par septiņdesmitajiem (principā jā - 89. es stiloju džinsu šortos, džinsu vestē un džinsu jakā, un mēs bijām nabadzīgi un dzīvojām pāķos. džinsus, tiesa, nācās pašiem vārīt virtuvē), un arī aizliegtās grāmatas 89. gadā - kas tās tādas? vēl viņa prātoja, nez kā latviešiem ir ieskatīties acīs saviem kādreizējiem sapņiem un centieniem.

vispār ir tā, ka jau labu laiku eju uz latviešu filmām nevis berzēdama rokas, sak, kāds sūds tik nu būs, kā es tūlīt rēkšu, bet nu kā uz normālām filmām. pat neatceros, kurā brīdī tas mainījās.

ak jā! pirmo reizi popkorna citadelē gandrīz pilnā zālē bija iespējams perfekti baudīt filmu, ne klausīties svešas sarunas vai gremošanu. jo 90% apmeklētāju bija bērni. srsly, pieaugašajiem ībļiem drīzāk derētu izbanot no operām un lidmašīnām sevi.