Ir, kam prasa un ir, kam neprasa.

Vienīgais peroids ar aktīviem jautājumiem bija tajā gadu un biš periodā, kurā mums bija viens bērns. Un tad, kamēr gaidījām otro, jau zinot, ka meitenīte, bija pāris norādes, ka pēc tam noteikti jāmēģina pie brālīša ar tikt. Bet kaut kā kopš mums viņas divas ir, vairs neviens neko par brālīšiem neiedrošinās teikt.


Līdz tam kāda norāde no ārstiem (kas saprotams), kāda no attālākiem radiem (bet ar tiem ne jau šis jautājums bija tas awkwardais), nu un tā nepatīkamā, kas bija darba vietā, kur menedžeris bija ieņēmis galvā, ka ja padotajām, kas ir stabilās attiecībās, bērni nav, tad vai nu viņš kaut ko dara nepareizi, vai mēs taisamies kuru katru brīdi pamest kuģi. ķip, ja tu te strādā un neražo bērnus, tad neesi lojāla kompānijai - bet tas arī nebija personīgi.

Bet ir, ir kam prasa. Vienkārši visas jau nav riktīgas sievietes.