pie viena varu pastāstīt par savu pirmo ceļu satiksmes negadījumu.
braucu tātad mājās, izdomāju iebraukt vietējā rimčikā /kā jau teicu, braukt iepirkties ir ļaunumz/, kur ir izcili mazs, šaurs un pieblīvēts parkings. noparkojos, iepērkos, parkojos ārā. lēnām, lēnām kustinu ārā pakaļu. pēkšņi mašīna apstājas. sākumā nesaprotu, kas notiek. mašīna brauca lēnāk, nekā es rāpoju, attiecīgi iztikām bez bam, un kādas pāris sekundes vēl rīvējos gar kaut ko, kas izrādījās svešas mašīnas pakaļdaļa.
pabraucu nostāk, izkāpu, skatos. neko neredzu. tad, rūpīgāk ieskatoties, sāk šķist, ka no bampera kreisā apakšstūra esmu nodauzījusi dubļus. pag, bet moš tie nemaz nav dubļi, bet nobružāta krāsa. pa to laiku atskrien arī mašīnas saimniece.
jā, piedodiet. jā, esmu vainīga. jā, tādiem kā man nevajag dot tiesības. jā, bet toties man ir octa, un droši vien varētu kaut kā forvardēt to viņiem, tikai man nav ne jausmas, kā to dara.
sieviete apklust. "man ir jāapsriežas ar vīru!" jā, lūdzu, apspriedieties. "vēlāk!" jā, labi, apmaināmies ar kontaktiem. m. pieraksta viņas numuru, uzpīkstina, saglabā viņas nr kā "autosūdi", un mēs dodamies prom.
mājās aiz bēdām izdzeru 0,2 l lielu bruta pudeli, izmazgāju matus un sēžos strādāt, gaidīdama arestu zvanu. gaidu vienu dienu, otru, trešo utt. tā arī nesagaidu.
un kā man to tagad saprast?
bet tajā pašā dienā rajončegā divi dažādi braucēji nogāza divus dažādus laternas stabus, un tā nebiju es!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: