es tomēr esmu tāda meitene-meitene, ka būs vien par sodu jāsāk valkāt rozā kleitas.

vāģim izdeva viena tuvā gaisma. īpaši nestresoju, jo pa dienu es varu braukāt tāpat (un pat vakarā, ja ierubī avarijku, bet vakarā man šā kā tā braukāt ir mazliet strjomna), tomēr noskatījos vairākas youtubes pamācības, kā nomainīt spuldzīti pašam. nočortojos, like, viņi paši saprot, ko runā? turklāt mans entuziasms manāmi noplaka, kad sapratu, ka tas nav gluži tas pats, kas ieskrūvēt spuldzīti lampā (ko, btw, es arī nekad neesmu darījusi). slinki sāku gūglēt tuvējo servisu adreses, kad atrakstīja mašīnas pārdevējs, sak, mašīna uzvedas labi? un, uzzinājis par notikušo, uzreiz piedāvājies atbraukt un nomainīt. wii!

bet nemācēt ir reāli pretīgi.