Reizē slavētais un norietas Dž. Pītersons izteica vienu frāzi, kas man patika un palika atmiņā. Savā ziņā interesantāks jautājums ir tāds, nevis kāpēc tik maz sieviešu ir vadošajos amatos, bet gan kāda velna pēc kāds vispār grib būt tajos amatos? Jo cilvēki, kas sasniedz savu specialitāšu virsotnes un ar kuriem būs jāsacenša parasti ir ar savu darbu apsēsti darbaholiķi, kuriem neatliek laiks normālai privātajai dzīvei un citām interesēm. Manā nozarē visi laboratoriju vadītāji vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ierodas darbā pirmie un aiziet pēdējie un nepārtraukti kārto 100 lietas paralēli. Mans priekšnieks vēl nesen mums atgādināja, ka ja mēs gribam būt labākie, tad mums ir jādomā par mūsu darbu atnākot mājās un braucot svētdien uz pludmali, lai vienbrīd pietrūktos kājās un dotos pa taisno no Vecāķu nūdistu pludmales uz laboratoriju. Un viņš acīmredzot tā dara un es tā personīgi negribu un diez vai lielākā daļa arī grib, lai arī teorētiski viņiem vilina statusa un naudas bonusi, kas nāk līdz ar pozīciju.