citādāk, bet par to pašu -es vienmēr brīnījos, ka džeki tiešām mēģina,vienkārši uz dullo, atceros, pirmo reizi, kad gaismojām, es stāvēju un brīnījos, varbūt smilšu maisu atnesu, viņi tur baigi kaut ko lika, tikai pēc gadiem atzinās, ka nav sapratuši, ko dara, klusējuši, kad pirkstus apdedzinājuši un tik likuši. toreiz man likās oho, kā visu zina, pazīst un saprot. un, vot šitā gan ir audzināšana. man likās, ka es skaršos klāt tikai tad, kad zināšu un mācēšu, tā ka 100%. un tā es nerubīju gaismas vēl šobaltdien. viņi -protams, ka saprot.