man bija līdzīgi. un mums bija burvīgā matemātikas skolotāja, kas atnāca visus tiktāl iebaidīt, ka kļuva leģendāri tie brīži, kad viņa (prāva nudien, nu nopietni prāva, cik plata, tik gara) stāvēja pie tāfeles un teica: tā, tagad es esmu plakne. bet, ja pagriežos uz sāniem, tagad esmu taisne. strīpiņa. daži cilvēki sāka raudāt, jo smieties neuzdrošinājās neviens. un no rātnas olimpiāžu meitenes tapu par knapi sekmīgu. bet fizikas skolotāja tā arī teica -nu, ja šito sapratīs kāda meitene, tas būs brīnums. tāpēc, zēni, kurš var atbildēt? atceros, ka tas nelikās tik pretīgi, cik refreshing, jo visur jau meitenes citur skaitījās labākas. taču tas bija legit fizikā būt durai, ja meitene, tāpēc es fizikā biju dura.