labākā draudzene mudina lauru rakstīt romānu, kas iedvesmos latviešu sievietes un liks viņām ticēt, ka "visu vecumu un formu sievietes spēj atrast mīlestību". viņa ir pārāk aizņemta ar nekā nedarīšanu, taču šo romānu uzraksta monika zīle. un patiesi, pie mīlas tiek gan 45 gadus veca provinciāla jaunava, gan 55 gadus veca lauras krustmāte, gan jau minētā resnā ar labi uzrūgušas smalkmaizītes ķermeni apveltītā draudzene, kura pat filologu ballēs, kur puišu nav, nav spējusi atkauties no pielūdzējiem.

tievums romānā vispār nav topā - vienīgā kārnā varone, no tām, "kas visu mūžu izskatās pēc skuķa", izrādās rūdīta noziedzniece.

taču galvenā lauras mīla tomēr nav vīrieši (lai gan finālā ervīna mute pārtop par zvaigžņu vīna pilnu biķeri un...)*, bet ēdiens. viņa visu laiku rij. vai domā par rīšanu. vai salīdzina ar ēdienu visu, kas tai šķiet tīkams. viņa nav nekāda gurmāne un stabili dod priekšroku visam, kur ir glutēns un tauki.

*kādam precētam vīrietim gan viņu izdodas piebarot ar šampanieti un ananasu, un viņiem ir nepārliecinošs sekss ("gunārs mēģina tēlot kaislību, lai gan vēlme jau atdzisusi").

abet: "acīgākie lasītāji uzķēruši, ka pievēršos vientuļajiem tēviem un ir pat likuši saprast: tas nav tipiski, visbiežāk taču sieviete dzen pēdas nezināmās tālēs aizklīdušam ģimenes gādniekam, taču es apzināti krakšķinu šo rāmi, kura stereotips ar lielu mīlu pret bērnu apveltī vienīgi māti. man ir neomulīgi klausīties apgalvojumos, ka visi vīrieši ir cietsirži un jau dzimuši nelieši" (no pēcvārda).

bet nu kādam laikam man monikas pietiks.