vispār šīs varētu būt jaunās cibas melnās apenes: iedomājies, kā izvērstos tava dzīve senākos apstākļos.

es, piemēram, nomirtu pati savā dzimšanas brīdī, ko nepārdzīvotu arī mana māte. mans nelaulātais draugs nomirtu mēnesi pēc piedzimšanas. bet nu, pieņemsim, ka izdzīvotu. dzīvotu es tagadējā krāslavas rajončega teritorijā dzimtas mājās. skolas izglītību droši vien ka iegūtu, lai arī nāktos kājām mērot ceļu 8 km uz vienu pusi, kopā tātad 16. katru dienu, jā. es esmu pirmā savā ģimenē, kam ir augstākā izglītība*, kas, btw, man neizmaksāja ne santīma.

12 gados man izgrieza aklo zarnu. mana vecāmāte piedzīvoja to pašu operāciju apmēram tajā pašā vecumā, taču viņai to veica, atsāpinot tikai vēdera rajonu. atsāpināšana bija tāda daļēja, turklāt tāpat varēja just, ka rakājas pa iekšām.

vasarā ganītu govis, ziemu pavadītu, galvenokārt kurinot krāsni, pie kuras notupētu lielāko diennakts daļu.

dzimtas māju man, btw, vairs nav, jo pie pirmās izvdevības tās pameta pilnīgi visi.

*mātei ir kkāda dīvainā profesionālā, kas saucas "rasēšanas un amatu mācības skolotāja" (nav strādājusi specialitātē nevienu dienu), bet nu, pieņemsim, tā tāda laikmeta iezīme. tēvs ar izglītību neapgrūtinājās, pa taisno aizgāja biznesā un "biznesā".