Kaut kad šovasar ar tēvu un mazo brāli iegājām rimčikā (pēc pelmeņiem!). Veikals pilns - vasaras vakars kūrortpilsētā tomēr. Ne no šā, ne no tā (vai varbūt no kaut kā; iespējams, tika meklēts un neatrasts kāds konkrēts produkts, - neatceros), tētuks pie kasēm sāk skaļā balsī skaitīt pantiņu "jesļi vkraņe ņet vadi", un šajā momentā mans visādi citādi ļoti klusais brālītis - kā tāds boss - stingri un noteikti pavēl tētukam: "Ej uz mašīnu! Es pats visu aiznesīšu."