Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad šķitis - āaa, tās sievietes žurnālos ir tik satriecoši skaistas ar saviem tievajiem vidukļiem un garajām kājām, es uz viņu fona esmu tāda ļumīga, nobarojusies cūka, cik briesmīgi!
Un ir bijuši (ir arī tagad) brīži, kad tā absolūti nešķiet un nav nekāda kārdinājuma salīdzināt sevi ar kādiem attēliem vai reālām, tievākām sievietēm.
Šie emocionālie stāvokļi nekorelē ne ar procesiem sabiedrībā, ne maniem objektīvi izmērāmajiem ķermeņa apjomiem.
Faktiski neviens, atskaitot mani pašu, nav mani nekad kauninājis par resnumu un licis tievēt. Tagad, retrospektīvā skatoties, esmu pārliecināta,ka manas resnumfobijas un sevis nemīlēšana bija vairāk saistīta ar pavisam citiem emocionālajiem caurumiem - ar nedrošību attiecībās, ar profesionālo un intelektuālo nerealizēšanās, ar nepiepildītām ambīcijām visdažādākajās dzīves jomās. Jebšu kontrolēt savu ķermeni tomēr ir vieglāk nekā dabūt zinātnisko grādu, uzrakstīt romānu, vai panākt, lai tevī iemīlas kāds konkrēts vīrietis. Un "sabiedrība" ir tikai ekrāns, uz kura savu neapmierinātību projicēt.