lasot agrīno viesturu rudzīti*, sākumā biju gandrīz_sajūsmā (vai gandrīz_ablomīta, jo sāku lasīt citu nolūku vadīta), jo vai tiešām sakarīga grāmata? neviens netrako (ne kāda Dzemde, ne autors), nav arī sajūtas, ka autors būtu pālī. tak pēc kādām 100 lpp viss aiziet vecās sliedēs, respektīvi, viesturs kļūst jo mirkli jo tēlaināks, un beigu beigās es nesaprotu, par ko ir šī grāmata. ok, visu mūžu viesturam patikušas lietuvietes un polietes kā multiaktivitātes principa pārstāves, bet apprecējis viņš tomēr lineāri aktīvu latvieti, par ko šķiet, ka raud līdz šai pašai dienai. ko nu?

*sagrābos biblenē kopā ar citu šņagu "bendes meitiņu un viņas tēvu"