piekrāmēju no zviedru galda milzu porciju zaļbarības un cītīgi gremoju, līdz izdzirdēju piezīmi: tā jau ir, visi tie šmegāni ir spiesti ēst daudz, lai vispār justos paēduši, uz ko saniknojos un piekrāvu šķīvi pilnu ar desām, lai pierādītu, ka ne uz visiem šmegāniem var attiecināt manu spēju apēst pusi no sava dzīvsvara ar jebko. pamodos ar wtf un neveiksmīgi centos acerēties, kad pēdējo reizi ēdu gaļu irl'ā.

***

šonakt savukārt dzēru kā cūka, vēmu, nevarēju paiet, runāju glupības un mocījos zvērīgās paģirās, un pamodos aukstos sviedros ar laimīgu apziņu, ka tas tā nav. sapņu tulks, anyone?