Nu, vai cilvēkam pastāv arī jebkas cits bez ķermeņa? Domāju, ka runāt par ķermeņa funkcijām ir pilnīgi lieki, nav tāda ķermeņa un neķermeņa, esi tikai tu, tavi tauki, cik nu biezi tie ir, kauli muskuļi un iekšējie orgāni, tostarp smadzenes, kas ķermenim kopumā atvieglo dzīvi, ja ar tām viss ir kārtībā - viss kopā tādā milzu putrā, kur izņem vienu gabaliņu un vai nu ir pizda vai jāpārkārtojas.

Vienīgā īstā ķermeņa "turēšana plauktiņā" domāju ir līķa stāvoklis. Turklāt, izrādās, ka pasaulē ir gana daudz cilvēku, kuriem viss kaut kā tā saslēdzies, ka ķermenim pisties nemaz tik ļoti nepatīk un neinteresē - vai viņi tāpēc mazāk domā par savu izskatu? Tāpat kā ir tādi, kuriem sports nesagādā baudu un ir tādi, kuriem vispār nekas cits bez tā neinteresē. Vai kāds no viņiem tāpēc dzīvo ķermenī vairāk vai mazāk? Vai ir kāds īstenais fiziskais stāvoklis, kad var teikt - vot, rekur ķermenis tiek pilnībā pielietots? Nezinu, man liekas, ka nevienam vispār gar otra ķermeni nav nekādas daļas. Protams, ja redzi, ka tev tuvs cilvēks kaut kādu morālo iemeslu dēļ sāk fiziski nolaisties un tā dēļ jūtas acīmredzami sūdīgi (jo nu tas veselā-miesā-vesels-gars tomēr kaut kā reāli ahujenna strādā), var par to parunāt, mudināt. Pārējos gadījumos tiešām nedomāju, ka tā ir jebkura cita daļa. A to jau zajebala lasīt par britu mammām, kuras pēkšņi pusgada nometušas ap 70 kg, jo kāds tēvainis pateicis autobusā aizskarošu piezīmi. Tā nevajadzētu būt, viņām pašām būtu jāsaprot, ka kaut kas nav okej, nevis kādam citam, turklāt svešiniekam, aizskaroši jāvīpsnā, ka viņš, redz, zina, kā labāk.